25 de febrero de 2012
Agnija Anča y Adriana Bonilla conversan sobre Gidon Kremer y Pahuatlán.
Agnija Anča un Adriāna Bonilja runā par Gidonu Krēmeru un „Kremerata Baltica”, kā arī par Pauatlānu, otomī tautas ciemu, kurš drīz tiks atzīts par maģisko ciematu.
Gidons Krēmers
Dzimis 1947.gadā 27.februārī Rīgā un nupat ar koncertiem „Jubilatus” svinēja savu 65. dzimšanas dienu.
Vijoli spēlē kopš 4 gadu vecuma tēva un vectēva iespaidā. 7 gadu vecumā iestājas Rīgas Mūzikas skolā. 18 gados uzsāk studijas Maskavas Konservatorijā pie Dāvida Oistrakha.
Ieguvis daudzas prestižas balvas – Latvijas valsts balvu 16 gadu vecumā, Karalienes Elizabetes konkursa balvu 1967.gadā un pirmās vietas Paganīni un Čaikovska starptautiskajos konkursos. Spēlējis uz visizcilākajām skatuvēm Eiropā un Amerikā. Strādājis kopā ar izciliem diriģentiem – Leonardu Bernšteinu, Herbertu fon Karadžanu, Kristofu Ešenbahu un citiem.
Viņa izvēlētais repertuārs ir visai plašs sākot no klasiskajiem un romantiskajiem vijoļu gabaliem, līdz pat 20.gadsimta komponistiem Hence, Bergs, Štokhauzens. Viņš ir izcils mūsdienu mūzikas veicinātājs, meklē arī nepazīstamus komponistus. Georgu Enescu uzskata par labāko 20.gs komponistu. Sadarbojas ar daudziem mūsdienu komponistiem (Arvo Pērtu, Giju Kančeli, Sofiju Gubaidulinu, Valentinu Silvestrovu, Luidži Nono, Aribertu Reimanu, Pēteri Vasku, Džonu Adamsu un Astoru Piacollu).
1997.gadā izveido visu trīs Baltijas valstu jauno mūziķu orķestri „Kremerata Baltica”.
Pauatlāna (spāniski Pahuatlan)
Atrodas Pueblas štata ziemeļos. Iesākumā šeit dzīvoja totonaku tautiņa, tad ieradās nagvas un otomīs jeb ņaņus. Viņi iemācījās sadzīvot, saglabājot savas tradīcijas, valodu un identitāti.
Iedzīvotāji nodarbojas ar amatniecību – izšuvumiem un galvenokārt tā sauktā „amates” papīra ražošanu. Tā ir pirmsspāņu laika tradīcija. No koka mizas tiek veidots papīrs, kuru izmanto rituāliem nolūkiem. Lai to pagatavotu, mizu vāra 10-12 stundas ar kaļķa un pelnu piedevu, tad uz dēļa to placina dauzot līdz tiek iegūta vēlamā forma un izmērs. To noliek saulē žāvēties. Šiem nolūkiem izmanto dažādu koku mizu – honotes, lai iegūtu tumši brūnu papīru, šalamatla – baltam papīram un moras koka mizu bēšam. Šajā reģionā šim procesam nepieciešamie koki vairs neaug, tāpēc materiālus ved no citurienes. Pēdējā laikā izmanto arī tules koka mizu biezākam papīram un papīrs tiek krāsots.
Papīra gatavošanas tradīcija ir nonākusi līdz mūsdienām, pateicoties tā rituālajam lietojumam. Dziednieki no tā izgriež maģiskas figūras “garus” vai dzīvniekus, kurus izmanto rituālos. Baltā papīra figūras – labie gari, kas tiek atainoti ar basām kājām. Tie ir sēklu, zemes mātes, kalnu kunga, labo ļaužu gari. Tumšās figūras ir sliktie gari, velniņi, kas tiek veidoti ar divām sejām, vairākām rokām, reizēm pat ar asti un kurpēm kājās. Tie ataino elles kungu, šķīstītavas tiesnešus, ļaunās sirēnas, jaukto rašu cilvēkus, ļaudis ar ļauniem nolūkiem.
Agnija Anča y Adriana Bonilla comparten la formación en estética, arte contemporáneo y fotografía analógica. Agnija es traductora y Adriana es artista plástica.
